Vitālijs Rakstiņš

Drošības eksperts ar 18 gadu pieredzi Aizsardzības un Iekšlietu ministrijās, Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks un grāmatu autors.

2026.gada 22.-23.augusta vētras postījumi izcēla sistēmiskas problēmas daudzu kritisko pakalpojumu sniedzēju darbības nepārtrauktības protokolos. Ministru kabinets izziņoja plānus stiprināt kritisko pakalpojuma sniedzēju darbības nepārtrauktību, sinhronizējot prasības nodrošināties ar elektroenerģijas risinājumiem vismaz uz 72 stundām, un piesakot jaunas apjomīgu mācību un nozaru stresa testu ambīcijas. Krīzes vadības centrs un nozares ministrijas noteikti var izmantot NATO privātā publiskā sektora noturības stiprināšanas vadlīnijas, kuras ir sagatavotas pasaules praksi.

2026.gada jūlijā NATO tika publicētas vadlīnijas par to, kā veicināt privātā publiskā sektora sadarbību, lai stiprinātu noturību (“Guidance for Enhancing Public-Private Cooperation for Resilience”[1]). Vadlīniju izstrādē piedalījās arī RSU pētnieks Vitālijs Rakstiņš.  Jāatzīmē, ka šādu vadlīniju un rekomendāciju izstrāde NATO notiek samērā regulāri, balstoties uz aktuāliem notikumiem, piemēram, pirms laika aktuālas bija vadlīnijas cīņai ar dezinformāciju u.tml. Šo dokumentu izstrādāja starptautisku ekspertu grupa vairāku mēnešu garumā, tostarp skaņojot un testējot projektu ar dažādām NATO struktūrvienībām, tādēļ publiskotais gala produkts ir saskaņota kompromisa redakcija, kas piemērojama visām dalībvalstīm. Ņemot vērā, ka vadlīnijas skar privāto sektoru, tika nolemts tās neklasificēt un padarīt publiski pieejamas visiem.

NATO kā politiski militārai alianse neietekmē valstu privātā sektora darbību (atšķirībā no ES), tomēr mūsdienās bruņoto spēku darbība nav iedomājama bez privātā sektora iesaistes, sākot no loģistikas un sakaru atbalsta, beidzot ar kritisko pakalpojumu nodrošināšanu un uzņemošās valsts atbalstu. Visās NATO dalībvalstīs valstu ārkārtējā vai izņēmuma stāvokļa regulējumā ir noteikti pienākumi privātajam sektoram  (mobilizācija, pienākumi strādāt u.tml.), tomēr miera laikā privātajam sektoram nav likumdevēja noteikta pienākuma bez ierunām nodrošināt militārajām vienībām prioritārus pakalpojumus vai pildīt to uzdevumus.  Tādēļ aizvien biežāk NATO stratēģiskajos dokumentos tiek izcelta privātā sektora kritiskā loma un izteikti aicinājumi dalībvalstīm investēt kritisko funkciju /pakalpojumu sniedzēju noturībā.

Vadlīnijas nav saistošas dalībvalstīm, bet tās apraksta nepieciešamo sadarbības modeli (modeļus) ar privāto sektoru, tostarp pievienojot sekmīgus privātās publiskās sadarbības piemērus. Veselības nozare ir viena no šo vadlīniju adresātiem.  Spēja palīdzēt masveidā cietušajiem ir viena no septiņām NATO noturības pamatprasībām. Taču gandrīz viss, kas šo spēju faktiski nodrošina — zāļu vairumtirdzniecība, medicīniskās iekārtas,  laboratoriju darbs, medicīnisko atkritumu apsaimniekošana, iT sistēmas, transports, ģeneratoru apkope un apsardze — pieder privātajam sektoram. Ārstniecības iestāžu noturības ķēde beidzas pie tās vājākā apakšuzņēmēja.

Vadlīniju fokusā ir trīs mērķu sasniegšana:

Pirmais mērķis ir insititucionalizācija un noturības sistēmas izveidošana. Valstij jāizveido pastāvīga pārvaldības struktūra, kurā privātais sektors ir pārstāvēts ar skaidri zināmiem uzdevumiem un atbildības sadalījumu, ar noteiktiem kontaktpunktiem katrai noturības pamatprasībai. Ir jāidentificē kritiskie pakalpojumu sniedzēji, jāveicina to noturība (minimālie drošības standarti, piegāžu drošības veicināšana, atkarību mazināšana) un riska dalīšana ar valsti, tostarp  jāizveido aizsargāta informācijas apmaiņas vide komerciāli sensitīviem datiem un jāievieš dažādi stimuli /kompensācijas mehānismi, lai uzņēmumi vispār uzņemtos papildu pienākumus krīzē. Vadlīnijas atsevišķi uzsver “noturīgs pēc dizaina” (resilient by design) principu, aicinot pilnveidot piegāžu drošību un just in case rezervju veidošanu.

Otrais mērķis ir kritisko pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšana iedzīvotājiem krīzes /kara laikā. Tas nozīmē regulāru draudu informācijas apmaiņu, kopīgus riska novērtējumus, valsts kiberaizsardzības resursu izmantošanu kritisko pakalpojumu sniedzēju aizsardzībai, apmācību personālam par konkrētajiem krīzes pienākumiem un iepriekš saskaņotu resursu prioritizācijas un krīzes komunikācijas kārtību (piemēram kā noziņot iedzīvotājiem ka kritiskais pakalpojums tiek ierobežots krīzē).

Trešais mērķis ir civilais atbalsts bruņotajiem spēkiem. Šeit veselības nozare ir tiešs dalībnieks sākot no uzņēmējvalsts atbalsta (Host Nation Support) ienākošiem sabiedroto spēkiem, kas ietver asins plazmas nodrošināšanu, ķirurģiskās jaudas, evakuācijas ķēdes un medikamentu plūsmu. Vadlīnijas prasa pilnu zāļu un medikamentu piegādes ķēdes kartēšanu līdz izejvielai, alternatīvus avotus, aizvietojošus materiālus. Vadlīnijas runa par atliktām piegādēm vai līdzīgiem mehānismiem, kas aktivizējami krīzē nekavējoties. Nav citu veidu kā efektīvi testēt sistēmu  kā regulāras civilmilitārās mācības ar reālu privātā sektora dalību.

Kopumā NATO rekomendācijas ir vērstas uz sistēmisku inistitucionalizētu pieeju, prasot dalībvalstīm strukturēt sadarbību ar kritisko pakalpojumu sniedzējiem, tostarp integrējot privāto sektoru plānošanas un informācijas apmaiņas ķēdēs, kā arī regulāri organizējot kopīgas mācības un stresa testus. Jāatzīmē, ka vadlīniju loģika balstās uz pieņēmumu, ka civilais un militārais sektors vienlīdz pārzina visu iesaistīto faktiskās spējas, kas ne vienmēr tā ir realitātē. Tāpat vadlīnijas apskata neērtus jautājumus par  civilo un militāro vajadzību prioritizāciju, prasot  iepriekš noteiktu lēmumu pieņemšanas mehānismu ierobežotu resursu sadalei vai pārdalei, lai atbildētu uz jautājumu, uz kuru negribīgi atbildam miera laikā: kurš saņems asins komponentus, operāciju zāļu jaudu un skābekli, kad krīzē pieprasījums pārsniegs piedāvājumu.

Investīcijas noturībā maksā šodien, bet atmaksājas nenoteiktā nākotnē. Katrs noturīgs risinājums, vai tie būtu alternatīvi sakari, papildus ģeneratora jauda un drošā IT programmatūra, uzliek slogu ārstniecības iestādei vai aptiekai. Neatbildēts jautājums par valsts kompensējošiem mehānismiem valsts kritisko funkciju nodrošināšanai, ko pārsvarā īsteno privātais sektors.

Savukārt jēgpilna pieeja privāta sektora noturības stiprināšanai vienmēr ir cikliska un ilgtermiņa pēc būtības: sākotnējs noturības novērtējums un piegādes ķēdes kartēšana, tad regulāri stresa testi un teorijas apmācības ar piegādātājiem, personāla apmācība par konkrētajām krīzes lomām un pastāvīga situācijas apzināšanās par regulējuma, piegādes ķēžu un draudu izmaiņām. Katrs no šiem elementiem atsevišķi dod maz. Kopā un atkārtoti veikti tie ir vienīgais nepieciešamais faktors, kurš dos priekšrocības krīzē uzņēmumam, lai tas turpinātu strādāt, atšķirībā no tiem uzņēmumiem, kuruem ir tikai formāli izstrādāts plāns, bet nav spēju turpināt darboties.

[1] NATO, “Guidance for Enhancing Public-Private Cooperation for Resilience”, 2026. gada 16. jūlijs.

nato.int — Guidance for enhancing public-private cooperation for resilience