Viedokļa raksta autori:

Vitālijs Rakstiņš, Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks, noturības jomas eksperts

Sandra Zilberta, domnīcas “Veselības aprūpes sistēmu noturība” valdes priekšsēdētāja

 

Nesenais Ukrainas Drošības spēku dronu uzbrukums Krievijas stratēģisko bumbvedēju aviācijas bāzēm noteikti ir viena no spožākajām Ukrainas uzvarām frontē. Vienlaikus šis izcilā slepenībā organizētais ukraiņu  drošības dienestu uzbrukums uzrāda ievainojamības, ar kurām gan mums, gan mūsu sabiedrotajiem nāksies rēķināties jau tuvākajā laikā. Jāpieņem, ka līdzīgi mākslīgā intelekta vadīti bezpilota dronu spieti hibrīdkarā uzbruks objektiem NATO vai ES valstīs. Mūsdienu apdraudējumi prasa ne tikai tehniskus risinājumus, bet arī pārmaiņas sadarbības kultūrā. Lai stiprinātu valsts drošību, ir nepieciešama līdzvērtīgu partneru iesaiste: privātā sektora gatavības sadarbība un sabiedrības pilsoniskā līdzestība. Tos redzam kā aktīvas nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļas.

Ir skaidrs, ka valsts un pašvaldību resursi nevienā ilgstošā krīzē nav pietiekami. Tāpēc jāizmanto arī tas, ko var sniegt sabiedrība un uzņēmumi — gan zināšanas, gan infrastruktūra, gan to operatīvās spējas. Tomēr šai sadarbībai jābūt abpusējai — tā nevar balstīties tikai uz vienpusējiem pienākumiem, ko uzliek valsts.

 

Absolūtās pasargātības ilūzija

 

Tehnoloģiju attīstība un Krievijas izraisītais brutālais karš Ukrainā parādīja, ka nevienu objektu vairs nav iespējams nepārtraukti aizsargāt no visiem apdraudējumiem. Īstermiņā gan to ir iespējams izdarīt, piesaistot papildu spēkus, kā, piemēram, nesenajās NATO Paplašinātās kaujas grupas pretgaisa aizsardzības mācībās, aizsargājot Rīgas HES. Tomēr katram kritiskās infrastruktūras objektam nemitīgu aizsardzību nav iespējams nodrošināt. Tādēļ Ziemeļvalstis ir vienojušās par totālās aizsardzības koncepciju, kuras ietvaros līdztekus objektu kinētiskajai un kiberaizsardzībai tiek stiprināta kritisko funkciju darbības nepārtrauktība.

Koncepcija paredz situāciju, ka jebkurš infrastruktūras objekts varētu būt bojāts, nepieejams vai pat tiktu iznīcināts pavisam. ES kritiskās infrastruktūras aizsardzības sistēma līdz šim uzsvēra aizsardzību pret fiziskās drošības draudiem konkrētiem objektiem, piemēram, teroristu uzbrukumiem. Attīstoties situācijai, koncepcijā tika iekļauta arī aizsardzība pret kiberdrošības riskiem. Mūsdienās ES direktīva par kritisko vienību noturību (Directive on the Resilience of Critical Entities[1]) uzliek dalībvalstīm pienākumu fokusēties arī uz kritisko funkciju aizsardzību un to nepārtrauktības plānošanu.

Darbības nepārtrauktība nozīmē, ka valsts, uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas spēj turpināt sniegt sabiedrībai būtiskākos pakalpojumus arī krīzes laikā. piemēram, kara, kibertelpas uzbrukumu vai dabas katastrofu gadījumā.

Lai to nodrošinātu, katrai organizācijai vispirms jānosaka savas kritiskās funkcijas, t. i., tās darbības un pakalpojumi, kuru trūkums krīzē tieši ietekmētu valsts vai sabiedrības spēju funkcionēt. Ne visas darbības ir vienlīdz svarīgas “X stundā”, tāpēc ir būtiski precīzi zināt, kas jānodrošina vispirms.

Kad kritiskās funkcijas ir apzinātas, tām jāizstrādā praktisks plāns to nodrošināšanai jebkuros apstākļos:

  • noteikt, kurš personāls ir būtisks funkciju izpildei;
  • izplānot rezerves darba vietas, ja ierastās telpas kļūst nepieejamas;
  • nodrošināt alternatīvus elektrības un sakaru risinājumus;
  • pārskatīt un nostiprināt piegādes ķēžu drošību;
  • izstrādāt “B plānu” katram svarīgākajam procesam.

Šāds sagatavotības līmenis ļauj turpināt darbu arī tad, kad krīze kļūs neparedzama.

Moderno uzņēmumu un biznesa modeļu ciešā sasaiste ar apakšpakalpojumu sniedzējiem, darbs bez rezervju uzkrāšanas (“just-in-time” modelis), piegāžu sistēmu ievainojamība, atrašanās blakus agresorvalstij Krievijai un nepieciešamība veikt sadarbības partneru drošības pārbaudes padara šo plānošanu vēl darbietilpīgāku.

Mūsdienās kritiskās infrastruktūras, piemēram, elektrotīklu, ūdensapgādes sistēmu vai datu centru, aizsardzība nav iespējama bez papildu drošības pasākumiem. Tie ir nepieciešami, lai mazinātu apdraudējuma riskus un nodrošinātu, ka šie objekti darbojas arī krīzes apstākļos. Tāpēc tiek noteikti ierobežojumi bezpilota gaisa kuģu lidojumiem virs šādiem objektiem, aizliegta to filmēšana un fotografēšana, kā arī noteiktas aizsargjoslas ar ierobežotu piekļuvi. Šie pasākumi ir būtiski, lai nepieļautu kritiskās infrastruktūras ievainojamību. Vienlaikus ar fiziskās drošības pasākumiem tiek ieviesti arī ierobežojumi personām, kas strādā kritiskās infrastruktūras objektos. Piemēram, tiek ierobežota iespēja personām no nedraudzīgām valstīm, tostarp Krievijas Federācijas pilsoņiem, ieņemt amatus, kas saistīti ar šo objektu uzturēšanu. Tāpat tiek ierobežota arī programmatūras un IT sistēmu izmantošana, ja tās izstrādātas valstīs ar paaugstinātu drošības risku.

Šie pasākumi nav vērsti pret konkrētiem indivīdiem vai uzņēmumiem, bet ir daļa no valsts drošības politikas, lai aizsargātu ikdienas dzīvei un tautsaimniecībai būtiskās sistēmas.

 

Vai organizācijas spēj pašas sevi aizsargāt? 

 

Atklāts un būtisks jautājums joprojām ir — vai organizācijas pašas spēj aizsargāt savus objektus pret dažādiem apdraudējumiem? Problēmas rodas situācijās, kad vienlaikus tiek apdraudēti vairāki objekti: apsardzes uzņēmumiem var pietrūkt personāla, izīrētājiem — elektrības ģeneratoru, bet interneta pakalpojumu sniedzējiem — jaudas, lai noturētos pret kiberuzbrukumu.

Protams, noteiktos gadījumos, piemēram, terorisma draudu gadījumā, apsardzi var pastiprināt Nacionālie bruņotie spēki vai iekšlietu dienesti. Taču — ko darīt, ja arī šie resursi vienlaikus tiek mobilizēti citur?

Ir uzsāktas vairākas pilsoniskas iniciatīvas, lai stiprinātu objektu aizsardzību pašu spēkiem. Viena no tām — Zemessardzes vienību veidošana kritisko objektu darbinieku vidū, lai krīzes situācijā nodrošinātu fizisko jeb kinētisko aizsardzību. Tomēr šis risinājums ir piemērojams ierobežotam objektu skaitam, un ne visi darbinieki ir gatavi iesaistīties Zemessardzē.

Alternatīva pieeja paredz piešķirt plašākas tiesības pašiem objektu drošības dienestiem — piemēram, ļaujot pielietot spēku pret bezpilota lidaparātiem vai aizdomīgiem transportlīdzekļiem. Taču šādas pilnvaras iespējamas tikai ciešā sadarbībā ar valsts iestādēm.

 

Privātā sektora un valsts gatavības sadarbība

 

Ir skaidrs, ka mūsdienās kritisko objektu aizsardzību nav iespējams nodrošināt bez privātā sektora līdzdalības. Taču tas nozīmē arī pārskatīt un uzlabot līdzšinējo sadarbības praksi starp valsts iestādēm un uzņēmumiem.

Nepieciešama ciešāka informācijas apmaiņa ar drošības dienestiem, uzņēmumu iesaiste aizsardzības un krīzes plānošanā, kā arī iespēja legāli iegādāties specializētu aizsardzības tehniku un divējāda lietojuma aprīkojumu. Ja šādas sadarbības un koordinācijas nav, pieaug risks, ka krīzes brīdī notiks pārpratumi, piemēram, var tikt pielietots spēks pret sabiedroto dronu vai kļūdaini uztverts drauds. Tāpēc savlaicīga, skaidri strukturēta gatavības sadarbība starp valsti un uzņēmējiem ir viens no balstiem drošai un noturīgai infrastruktūrai.

Valstī jau darbojas vairākas sekmīgas platformas, kas nodrošina ilglaicīgu sadarbību starp pilsonisko sabiedrību un valsti, kā arī starp kopienām un pašvaldībām. Ir laiks tikpat mērķtiecīgai un strukturētai gatavības sadarbībasprogrammai starp valsti un uzņēmumiem.

Līdzīgu pieeju pauž arī jaunākā Lielbritānijas drošības stratēģija (The Strategic Defence Review 2025), kurā atzīts, ka kritiskās infrastruktūras aizsardzībai ir nepieciešami papildspēki no organizācijām, kas nav valsts pārvaldes ietvarā. Tāpēc šajā stratēģijā ir izteikts aicinājums slēgt “jaunu vienošanos” ar privāto sektoru, veidojot kopīgu atbildību par valsts svarīgāko funkciju aizsardzību.

 

Sabiedrības apziņošana un informētība krīzē

 

Katrā krīzē svarīgākais noturības faktors ir informācija, un katram no mums ir pienākums būt informētam par situācijas attīstību un rīcību turpmāk. Latvijā šobrīd par “X” stundu informēs ar trauksmes sirēnām, ziņām visos LSM kanālos, lietotnē 112.lv, un rudenī plānots ieviest arī šūnu apraides informācijas sistēmu.

Igaunijā tika testēti plašāki informēšanas risinājumi. 14. maija mācībās sirēnu darbu, ziņoja 2 mobilajās aplikācijās, ar īsziņām, skrejošā teksta rindām televīzijās, mājaslapās un aplikācijās[2]. Savukārt no 10. līdz 20. maijam Igaunijas Gaisa spēki sadarbībā ar Sieviešu brīvprātīgo aizsardzības organizāciju (Naiskodukaitse) testēja gaisa draudu paziņošanas funkciju mobilajā lietotnē “Ole Valmis!”. Lietotāji tika aicināti, atrodoties ārpus telpām, nofotografēt redzēto lidaparātu (piemēram, helikopteru) ar lietotnes iebūvēto funkciju “gaisa objektu atpazīšana”. Šī informācija palīdzēja Gaisa spēkiem veidot sabiedrības iesaistes tīklu, kas ļauj operatīvāk reaģēt uz raķešu vai dronu draudiem.

Jāapzinās, ka krīzē šie kritiskie, valsts nodrošinātie apziņošanas un informēšanas pakalpojumi var nebūt pieejami. Līdz ar to vajadzētu sadarbībā ar pašvaldībām ieplānot un izmēģināt alternatīvos informēšanas pasākumus, piemēram, darbinieku spējas informējot apbraukāt iedzīvotāju kopienas, izmantot vietējās gatavības un noturības mācībās stiprinātu kopienu aktīvistu un NVO tīklu, pašvaldības policijas resursu. Svarīga ir sadarbība ar reģionālajiem medijiem un skaidri definēta, mācībās pārbaudīta ceļa karte to rīcībai “X stundā” — tas ir, situācijā, kad iestājas militārs vai cita veida apdraudējums.

Lai stiprinātu veselības aprūpes sistēmas noturību, nepieciešams plānveidā uzsākt gatavības treniņus un apmācības primārās veselības aprūpes[3] un sekundārās veselības aprūpes[4] sniedzēju vidū, sadarbojoties ar viņu profesionālajām asociācijām un darba devējiem. Šie speciālisti — ģimenes ārsti, farmaceiti, medicīnas un aprūpes speciālisti, zobārsti un citi — būs tie, pie kuriem krīzes brīdī vispirms vērsīsies sabiedrība, tostarp sociāli visievainojamākās grupas. Labi piemēri šajā ziņā ir farmaceitu noturības rokasgrāmata un apmācības sadarbībā ar Latvijas farmaceitu biedrību un Farmaceitiskās aprūpes asociāciju, kā arī jaunas inciatīvas sadarbībā ar ģimenes ārstu profesionālajām asociācijām.

Šāda daudzslāņaina pieeja nodrošina, ka informācija sasniedz sabiedrību arī tad, ja centrālie mehānismi īslaicīgi nedarbojas.

 

Ko tad darīt katram? Pilsoniskā līdzestība un modrība

 

Ukrainas un Izraēlas pieredze pierāda, cik nozīmīga krīzes apstākļos ir iedzīvotāju iesaiste un aktīva rīcība, ziņojot par aizdomīgām vai naidīgām aktivitātēm ikdienā. Līdzīgi kā ziņojam par aizdomīgām somām lidostās, arī šāda pilsoņu līdzestība un modrība ļautu savlaicīgi identificēt iespējamos teroristus vai pretinieka diversantus.  Katrai diversantu vai teroristu grupai ir nepieciešams vietējo tīklu atbalsts, lai ieceļotu valstī, atrastu transportu, iegādātos nepieciešamās lietas vai ieročus, tāpēc tieši vietējie iedzīvotāji savās kopienās visbiežāk ir pirmie, kas pamana nepazīstamus cilvēkus, aizdomīgus darījumus vai neparastas situācijas, kas drošības dienestiem ļauj savlaicīgi identificēt draudus un novērst uzbrukumus.

Pērn ir publiskoti drošības dienestu materiāli par aizdomīgo aktivitāšu  identificēšanu pie kritiskās infrastruktūras objektiem[5] un informācija par to, kā atpazīt diversantus[6], aicinot iedzīvotājus ziņot par šādiem gadījumiem. Valsts kancelejas izveidotā platforma www.melnsuzbalta.lv ļauj ziņot par dezinformāciju, savukārt kiberincidentu novēršanas institūcijai www.cert.lv var ziņot par IT drošības incidentiem. Tāpat dažādu militāro mācību laikā Nacionālie bruņotie spēki ir aicinājuši iedzīvotājus ziņot par militārās tehnikas pārvietošanos, lai pārbaudītu civilmilitārās sadarbības efektivitāti.

Taču reālajā dzīvē bieži rodas neskaidrības — kam tieši ziņot, ja, piemēram, tiek pamanīts aizdomīgs drons, nepazīstams transportlīdzeklis vai satraucoša informācija slēgtās sociālo tīklu grupās vai spēļu čatos? Rezultātā daudzi vēršas pie 112 vai Valsts policijas, radot šo dienestu pārslodzi.

Šāda fragmentēta pieeja nav efektīva. Tāpēc būtu apsverama vienotas, valsts mēroga ziņošanas platformas izveide, kur iedzīvotāji varētu vienkārši un droši paziņot par jebkuru aizdomīgu situāciju, bez nepieciešamības pašiem noteikt, kurai iestādei informācija adresējama. Šāda centralizēta sistēma nodrošinātu ātrāku un koordinētāku reaģēšanu, vienlaikus veicinot sabiedrības līdzdalību drošības stiprināšanā.

Latvijā šobrīd nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu — kam tieši ziņot militāra apdraudējuma gadījumā? Ukrainas pieredze rāda, cik būtiska šāda iespēja var būt. Sākoties pilna mēroga iebrukumam, tika izveidotas vairākas ziņošanas platformas un čatboti, caur kuriem iedzīvotāji varēja operatīvi nodot informāciju par pretinieka kustībām un darbībām. Vēlāk šie rīki tika apvienoti vienotā valsts sistēmā — E-Vorog, kurā jebkurš Ukrainas pilsonis, autorizējoties e-pakalpojumu platformā DIIA, var ziņot aizsardzības spēkiem par redzēto.

Pilsoniskā līdzestība krīzē nav tikai vārdi — gandrīz katru sekmīgu Ukrainas aizsardzības spēku triecienu ir atbalstījusi vietējo iedzīvotāju sniegta precīza un savlaicīga informācija. Tas ir īpaši būtiski mūsdienu karadarbībā, kur ienaidnieks nepārtraukti pārvietojas un maskējas. Ukrainas piemērs skaidri parāda, cik nozīmīga ir vienota, droša un sabiedrībai pieejama ziņošanas platforma. Līdzīgu risinājumu būtu vērts apsvērt arī Latvijā — kā praktisku instrumentu sabiedrības līdzdalībai un ieguldījumu valsts noturībā.

Par to, kas ļautu stiprināt noturību un gatavību krīzēm un palīdzētu efektīvāk rīkoties gan valsts, gan individuālā līmenī plašāk tiks diskutēts paneļdiskusijā “Sabiedrības veselība un veselības aprūpes sistēmas krīzes apstākļos – ietekme, taktikas un atveseļošanās”, kas notiks 13. jūnijā plkst. 10.00 Latvijas Universitātes Dabas mājā. Tajā piedalīsies eksperti no Latvijas un Amerikas Savienotajām Valstīm, tostarp Džefrijs Šlēgelmilhs (Jeffrey Schlegelmilch) — viens no vadošajiem ASV ekspertiem katastrofu pārvaldībā.

 

Noturības pratība = gatavības sadarbība + pilsoniskā līdzestība.

 

 

[1] https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/sk/ip_23_3992

[2] https://kriis.ee/en/security-situation-europe/preparing-possible-crises/activation-public-warning-system-ee-alarm-may

[3] Primārā veselības aprūpe ir pacienta pirmais kontakts ar veselības aprūpes sistēmu. Tā ietver ģimenes ārstu, pediatru un internistu sniegtos pakalpojumus, kas fokusējas uz veselības veicināšanu, slimību profilaksi, agrīnu diagnostiku, ārstēšanu un aprūpi. Tās mērķis ir nodrošināt visaptverošu, nepārtrauktu un koordinētu aprūpi, kas ir pieejama visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīvesvietas. Primārā aprūpe ir īpaši nozīmīga lauku teritorijās, kur piekļuve specializētiem pakalpojumiem bieži ir ierobežota.

[4] Sekundārā veselības aprūpe ietver specializētus medicīniskos pakalpojumus, ko sniedz ārstniecības personas ar noteiktu slimību profila specializāciju. Šie pakalpojumi tiek nodrošināti gan ambulatori, gan stacionāri un aptver neatliekamu, akūtu vai plānveida ārstēšanu. Sekundārās aprūpes mērķis ir sniegt ātru un kvalitatīvu diagnostiku, intensīvu ārstēšanu un rehabilitāciju, lai veicinātu pacienta izveseļošanos vai mazinātu slimības izpausmes līdz līmenim, kas ļauj turpināt ārstēšanu primārās aprūpes ietvaros.

[5] https://vdd.gov.lv/noderigi/aizdomigas-aktivitates-pie-kritiskas-infrastrukturas-objektiem

[6] https://www.sargs.lv/lv/latvija/2025-05-14/midd-sagatavojis-informaciju-par-krievijas-specdienestu-izluku-diversantu-grupu