Neatliekamās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja Liene Cipule ir Atzinības krusta lielvirsniece. NMPD Liene Cipule vada kopš 2018. gada, bet īpaši izcelti viņas nopelni Covid–19 pandēmijas laikā. Covid-19 pandēmija mediķiem nozīmēja glābt un ārstēt īpaši izaicinošos un līdz tam nepiedzīvotos apstākļos. NMPD saskārās ar virkni pilnīgi jaunu procesu un to ieviešanu ikdienas darbā, kam bija nepieciešama prasme saskatīt problēmas risinājumus ļoti sarežģītās situācijās.

Liene Cipule ir bijusi SIA “Klīnika Diamed” vadītāja un strādājusi Rīgas Veselības centrā, Latvijas Ārstu biedrībā un Siguldas slimnīcā. Bijusi Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre. NMPD direktorei ir fizioterapeita grāds, kā arī veselības zinātņu maģistra grāds veselības aprūpē un sociālo zinātņu maģistra grāds sabiedrības vadībā.

Liene Cipule, vadot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, atbild arī par katastrofu medicīnas plānošanu. Šajā aspektā nozīmīga ir civil–militāra sadarbība, proti, tieša sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzi. NMPD ar militārajiem mediķiem sadarbību atstrādā daudzu gadu garumā. Bez tam katastrofu medicīna nozīmē arī slimnīcu gatavību.

Decembrī Liene Cipule Ukrainā pabija vairākās slimnīcās, tai skaitā slimnīcā, kas 42 dienas atradās blokādē, pastāvīgi tiekot bombardētai. Savukārt februārī viņa vēlreiz devās uz Ukrainu – viņa nolēma izpētīt palīdzības un evakuācijas posmu pacientiem no O zonas frontē līdz slimnīcai.

NATO doktrīnas ietvaros tiek apspriesti laiki kādā cietušos nogādā līdz pirmajai palīdzībai, līdz medicīniskam atbalstam, līdz slimnīcai. Tas ir ilgs laiks, un Ukrainas kara pieredze rāda – šis laiks pagarinās. Ir mainījies karš, mediķiem jāstrādā ir zem droniem. Gan cietušo, gan glābēju, gan mediķi vēro “lielā brāļa neredzamā acs”.

Frontē ļoti labi atpazīst dronus, tie ir gan izlūkdroni, gan uzbrucēji, gan “mātes droni”, kas vada citus dronus, gan droni, kas novērš uzmanību, gan vēl 10–12 citu dronu veidi, kas lido gaisā. Šo dronu esamība liek pieņemt lēmumus kā iespējami droši vilkt ārā ievainotos karavīrus. Mūsdienu karš nereti izskatās pēc datorspēles no putna lidojuma, bet karalaukā mirst īsti cilvēki. Ukrainas karadarbības zonā nav lielu mežu, ir lielas stepes. Lai dabūtu no frontes līnijas ir jāveic māņu manevri, novirzot dronus uz citu kustību, lai pa to laiku varētu ātri evakuēt cietušos. Dažreiz tās ir ilgas stundas, kad notiek šie māņu manevri.

Protams, šobrīd ir roboti (diemžēl diezgan lēni), kas palīdz cietušajam no frontes zonas izkļūt, tomēr ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz cilvēkam uz šī pārvietošanās līdzekļa nonākt. Vienmēr vēl kāds cilvēks ir apdraudēts pie cietušā izvilkšanas. Cietušie no frontes līnijas tiek vesti ārā arī ar motociklu, kam piestiprinātas nestuves.

Cietušā nešana ārā no frontes līnijas vēl tiek izmantota, bet tas ir ārkārtīgi riskants pasākums.

Droni ir mainījuši attieksmi pret iespējamu medicīnas punktu izvietošanu teltīs. Tagad ar dronu šāda medicīniska telts tiek ātri pamanīta un sabombardēta. Hāgas konvencija un Ženēvas konvencija attiecībā uz Krievijas karavīriem nedarbojas, Krievijas militāristi ir sabombardējušas simtiem slimnīcu. Kaujas laukā visapdraudētākie ir mediķi, Krievijas militāristi ukraiņu mediķus šauj pirmos un uz nāvi.

No frontes līnijas izvilktus pacientus nogādā tuneļos, kas pārklāti ar sietiem. Līdz šejienai pēc pacienta brauc pakaļ militārie mediķi, kuru uzdevums ir pacientu nogādāt līdz 20 kilometru nosacīti drošajai zonai.

Ukrainā ir starpposms, kas strādā 20 kilometru zonā. Tur lokalizējas hospitālis, kas vairāk ir loģistikas centrs, kur notiek cietušo uzkrāšana nakts evakuācijai. Tas ir traumpunktam līdzīgs veidojums ar četrdesmit gultām, kur pacients var atrasties līdz 5 dienām.

Simts kilometru attālumā atrodas civilās brigādes, kas dodas iekšā līdz šiem 20 kilometru hospitāļiem un aizved slimniekus uz tālākām slimnīcām. Ir arī reanimācijas brigādes, kas izved arī īpaši smagos slimniekus.

Čerņihivas slimnīcai blakus tika uzspridzināta bumba, un pilnībā izsisti visi logi. Slimnīca atradās pilsētas nomalē. Pilsēta nonāca blokādē – visapkārt pilsētai notika kaujas, otrpus ielai no slimnīcas sākās ierakumi. Slimnīca tika bombardēta, ielas korpusu nācās pilnībā atbrīvot no pacientiem, jo šis korpuss tika nepārtraukti apšaudīts. Ķirurģiskais korpuss atradās iekšpusē, tas bija pilnīgi bez logiem, bieži vien bez gaismas un elektrības, bet turpināja strādāt.

Atbilstoši Čerņihivas slimnīcas pieredzei, esam šobrīd uzsākuši Latvijas slimnīcu testēšanu.

Liene Cipule nevis strādā NMPD, bet dzīvo tajā. Liene mācās visu mūžu. Tagad divas reizes aizbrauca mācīties un iegūt pieredzi Ukrainā. Sākumā – uz slimnīcām, otrreiz – uz militārās medicīnas objektiem tuvu frontes līnijai.

Turpceļu uz Ukrainu Liene Cipule veica kā šoferis Ogres mēra Egila Helmaņa organizētā konvojā līdz Kijivai – vienatnē mašīnā pie stūres.

Nav nemaz tik vienkārši aizbraukt līdz frontes līnijai, līdz medicīnas institūcijām tuvu pie frontes. Nav jau ekskursantu autobusa, kas aizved interesentus uz Ukrainas austrumiem. Bet braukt konvojā – tā ir iespēja, Ogres mērs ar savu daudzkārtīgo palīdzību ir nodibinājis kontaktus un viņam uzticas, viņa sakari ļāvuši iegūt uzticību – lai Liene Cipule nonāktu Ukrainas frontes medicīnas dienestos.

Nokļūšana pie frontes ir ne tikai paša vēlme un drosme, bet liela atbildība no Ukrainas komandieriem, kas Lienei Cipulei ļāva tur atrasties, jo tas ir reāls apdraudējums. Protams, frontes tuvumā Liene bija pilnīgi bez sakariem, bet tā bija iespēja redzēt ievainoto glābšanas procesu. Ukraiņi nav vienmēr gatavi stāstīt par izaicinājumiem, gan tādēļ, ka ir lepni, gan tādēļ, ka ne visu drīkst stāstīt.

Medicīnas dienests modernajā karā ir ļoti apdraudēts. Krievijas armija neievēro Ženēvas konvenciju, bombardē ēkas un automašīnas ar sarkano krustu, tādēļ ukraiņi vairs nelieto sarkanā krusta zīmi. Ukraiņu mediķi ģērbjas militārās formās, netiek uzsvērts, ka viņi ir mediķi. Mediķi apgādāti ar aizsargvestēm un ķiverēm. Tiesa, ukraiņu mediķi ir visai pašpārliecināti, divdesmit kilometru zonā strādā formā, bet tikai 5 kilometru zonā velk aizsargvesti un ķiveri.

Automašīnas tiek aprīkotas ar tīkliem, lai būtu iespējami maz pamanāmas. Slimnīcas ir apdraudētas gan no dronu, gan raķešu uzlidojumiem. Protams, mēs zinām kā tika sabombardēta bērnu onkoloģiskā slimnīca, Mariupoles dzemdību nams, bet pilnībā iznīcinātas ir vairāk nekā 100 ārstniecības iestādes. Piemēram, Slavjanskā droni lido visu laiku, nezin – kam trāpīs, ko sagraus. Taču mediķi vesti nevelk, jo vestē strādāt ir daudz smagāk, nekā bez tās.

Tā ir realitāte ar kuru jārēķinās, plānojot mūsu sistēmu.

Pēc katras uzbrukumu – aizsardzības kaskādes ir jānodrošina cietušo šķirošana, nevar visu laiku cietušos evakuēt, jāgaida drošs koridors. Droni lido arī divdesmit kilometrus pāri frontei. Iepriekšējos karos zona – 5 līdz 20 kilometri no frontes bija nosacīti droša, šobrīd tas tā vairs nav. Tādēļ visu nosaka tas – kad militārās struktūras dod iespēju – ļauj mediķiem doties iekšā zonā, vest ievainotos ārā, bet tas negarantē, ka viss izdosies labi. Krievu drons virs cietušā var “karāties” 12 stundas un gaidīt nākamo (glābēju), kuram trāpīt. Droni met sprāgstvielas uz mašīnām un cilvēkiem, bet īpaši bieži – uz medicīnisko transportu. Patiesībā vēl kara sākumā nebija šā dronu kara, tas mainījies šā kara laikā. Abas puses mācās dronus pārķert, nosēdināt, apjucināt – viens no tādiem apjukušajiem droniem nonāca Gaigalavā. bet modernākos dronus, kurus vada ar optiskiem kabeļiem vairs nevar ar tehniskiem līdzekļiem aizsniegt.

Latvijā pārlieku maz ir apmācītas situācijas ar “krauj un ved” principu. Lienei Cipulei iznāca strādāt kopā ar medicīnas māsu frontē, mašīnu vadīja šoferis, uz lauka līdz tiek ņemts primitīvs medikamentu un pārsienamā materiāla komplekts – atsāpināšanai, imobilizācijai. Zelta standarts – ievainotajiem antibiotikas uzreiz lielās devās.

Ir jau arī labi aprīkotas brigādes. Nevajag aizmirst, ka infarktus un insultus karadarbības zonā neviens nav atcēlis, jāglābj arī somatiski slimnieki. Ukrainā frontes tuvumā strādā arī augsta līmeņa reanimācijas brigādes, kas ir aprīkotas līdzīgi kā NMPD brigādes Latvijā. Tomēr vairums brigāžu ir salīdzinoši vienkārši ekipētas, jo vairums ievainojumu ir kāju, roku ievainojumi no droniem vai mīnām.

Diemžēl ne visi ievainotie līdz slimnīcām nonāk, ievainotajiem vēderā un galvā izredzes frontē izdzīvot ir ļoti mazas.

Mums ir jāstrādā pie apņēmības un motivācijas, mums ir jāstrādā pie slimnīcu un medicīnas iestāžu aizsardzības un jādomā par alternatīvām – kaut vai – kā operēt pazemē, kaut vai pazemē paglābt cilvēkus loģistikas ķēdē – lai glābtu iespējami daudz cilvēku.

Pēteris Apinis: Es tiešām domāju, ka Liene Cipule ir īstenais Latvijas lepnums.